Mans stāsts ir par to, kā mūsu klase uzvarēja aerobikas konkursā. Jā, jā, tajos laikos aerobikas sacensības skolās bija ļoti populāras. Katru gadu tika rīkots aerobikas konkurss, kur piedalījās katras klases labākās dejotājas.
Jau vairākus gadus mūsu klasei – 8.c klasei – bija tāda kā nerakstīta sāncensība ar 9.a klasi. Tā klase tiešām vienmēr bija ļoti spēcīga visās jomās: gan mācībās, gan sportā, gan dažādās citās lietās. Vienmēr viņi ieguva godalgotas vietas skolas sporta turnīros, Ziemassvētku ballē un kaut vai tajā pašā skolas Erudīta konkursā. Bet arī mūsu klase nebija no vājākajām. Bieži sanāca tā, ka tieši mūsu divas klases sacentās līdz beigām.
Trīs gadus esmu pavadījusi bērnunamā. Pēc vecvecāku nāves mani aizsūtīja tur, jo citu radu īsti nebija, kam mani ņemt. Vecmāmiņa un vectētiņš man bija viskolosālākie vecvecāki pasaulē – inteliģenti, izglītoti, cienīja kultūru, mākslu. Jau no mazām dienām es tiku vesta uz baleta nodarbībām. Vecmāmiņas sapnis bija, lai es kļūtu par izcilu baletdejotāju. Arī mani pašu ļoti aizrāva šī māksla.
Kad aizsaulē aizgāja vectētiņš, mums, protams, palika daudz mazāk naudas, bet galus kaut kā savilkām kopā, un vecmāmiņa mani tik un tā sūtīja baleta stundām. Es pat nevienu reizi neizlaidu. Kā viņa teica – labāk lieku reizi neizsviedīsim naudu par drēbēm vai gardumiem, bet uz nodarbībām es iešu.
Pirmā latviešu dokumentālā filma, kas debitējusi kinoteātrī „Parex Plaza”, – Rīgas Kinostudijas uzņemtais stāsts „Padoties aizliegts” – ne vien noturējusies repertuārā divas sākotnēji paredzētās nedēļas, bet tās izrādīšana jau otro reizi tiek pagarināta vēl par nedēļu. Tūkstošā skatītāja sagaidīšana jau otrajā nedēļā un filmas rādīšanas laika divkāršošana – tas ir rezultāts, kas pārspēj jebkuras filmu veidotāju cerības un gaidītos apmeklējuma rezultātus.
turpināt lasīt ‘PADOTIES AIZLIEGTS – mēnesi uz lielā ekrāna!!!’
Mans stāsts būs no pamatskolas laikiem, kad mums bija dažādas sacensības skolas mērogā, lai noskaidrotu spēcīgako klasi dažādos sporta veidos. Manā klasē gāja daudz ļoti labu sportistu, arī pats biju labs sportists. Bet, katru reiz veidojot komandu, nebija nekādas atlases, viemēr startēja vieni un tie paši, un, ko tur noliegt, viņi tiešām vienmēr uzvarēja. Es gandrīz nekad nespēlēju komandā, jo man nebija īpaši labas attiecības ar šo sportistu ”bandu”. Bet mūsu klasē bija arī cita sportistu grupiņā, un viņu starpā biju arī es, un arī mēs varējām neslikti parādīt sevi sporta laukumā.
Pateicoties lielajam apmeklējumam, Rīgas Kinostudijas filma ”Padoties aizliegts” būs skatāma kinoteātrī „Parex Plaza” trīs nedēļas iepriekš iecerēto divu nedēļu vietā, tādējādi dodot iespēju ikvienam interesentam iepazīties ar sportistu Ritenieku ģimeni un viņu spītīgo cīņu pret netaisnību.
Viena no filmas panākumu atslēgām – aktuāls, diskusiju veicinošs sižets un atvērtība skatītājiem. „Tā kā „Padoties aizliegs” atspoguļo vispārējo situāciju valstī, ir svarīgi turpināt viedokļu apmaiņu un atgriezenisko saiti arī pēc filmas noskatīšanās. Mēs vēlamies padarīt filmu pēc iespējas tuvāku skatītājiem, tāpēc regulāri piedāvājam visiem interesentiem tikties ar cilvēkiem, kas piedalījušies filmas veidošanā, tādējādi ļaujot ielūkoties filmas aizkulisēs un nojaucot barjeru starp kino un skatītāju,” saka Rīgas Kinostudijas valdes priekšsēdētājs un filmas producents Vents Horsts.
Trešdien, 30.septembrī plkst. 19.00 pēc filmas „Padoties aizliegts” seansa kinoteātrī „Parex Plaza” neformālā gaisotnē klubā „Space Dog” (Vecpilsētas ielā 19) notiks skatītāju tikšanās ar filmas režisoru Dzintaru Dreibergu un filmas varoni Arni Ritenieku. Uzrādot kino seansa biļeti, alus maksās tikai 0,9 LVL.
Devīze “padoties aizliegts” man bijusi aktuāla ik pa brīdim. Neviens taciņu rozēm nav kaisījis, tāpēc zinu nepadošanās garšu. Pastāstīšu, kā iestājos augstskolā.
Vidusskolu beidzu 1988.gadā, kad sākās juku laiki. Pēdējā brīdī atcēla vēstures eksāmenu, jo pēkšņi iepriekš mācītā vēsture izrādījās nepareiza. Mums par to bija prieks. Biju radoši noskaņota un baudīju brīvību. Dzīve bija jautra. Mācījos aktieru sagatavošanas kursos, piestrādāju dažādos pasākumos, interesējos par kino. Tolaik kino izglītības Latvijā nebija. Aktieros netiku un, tā kā man bija daudzi draugi mākslinieki, izlēmu stāties Mākslas akadēmijā mākslas vēsturniekos. Tolaik tā bija ļoti elitāra izglītība, ko baudīja pārsvarā mākslinieku atvases.
Mans stāsts būs par mūziku. Jau kopš 3.klases gāju uz mūzikas skolu – spēlēju klavieres. Sākumā tā bija mamma, kas gribēja, lai mācos klavierspēli, bet pamazām man pašai tas tik ļoti iepatikās, ka varēju spēlēt un spēlēt. Un man tas arī labi padevās.
Kad gāju 7.klasē, izskanēja ziņa, ka 2 klavierspēlētāji no mūsu mūzikas skolas varēs braukt uz mūzikas nometni Austrijā. Skaidrs, kā diena, ka noteikti brauks mūsu Ilze – izcila pianiste, daži viņu pat par brīnumbērnu dēvēja. Es biju otra labākā, teorētiski vajadzēja braukt man. Taču mūzikas skolotāja gribēja, lai brauc viņas meita, kas arī spēlēja ļoti labi, bet rezultāti viņai tomēr bija sliktāki nekā man. Skolotāja, šķiet, speciāli man uz ieskaiti uzdeva spēlēt ļoti grūtu gabalu, kaut gan sākumā biju izvēlējusies citu un jau paspējusi samācīties. Gala rezultātā aizbrauca skolotājas meita.
