Teksts: ELVITA RUKA
Filma “Padoties aizliegts” par spēcīgu, pretrunu plosītu un kolorītu personību, kas ap sevi uzjumda dramatiskas kaislības it visā – ģimenes attiecībās, sportā, sadzīvē, politikā, saskarsmē ar līdzcilvēkiem un pasauli kā tādu. Filma par milzu temperamentu un cīņas sparu, kas ļoti spēcīgi ietekmē līdzcilvēkus. Vispirms jau dēlus…
FILMAS SIŽETA IZKLĀSTS
* Daudzas no aprakstītajām epizodēm iekļaujas filmā – gan no arhīvu materiāliem, gan pašu filmētas. Apraksts literārs.
BĒRNĪBAS STĀSTS
‘’Ragaciemā dzīvo traks tēvs, kurš spīdzina savus bērnus! Viņi skraida basām kājām pa sniegu, viņus dzen peldēties ziemas laikā, neved ar mašīnu , bet liek skriet vairākus kilometrus kājām! Glābiet bērnus! Arestējiet tēvu!’’ tik eksaltētus ziņojumus no kaimiņu tantēm astoņdesmito gadu beigās saņēma vairāki žurnālisti, arī TV reportiere Brigita Zeltkalne. Protams, žurnālistu sirdis asiņo, zobi griežas naidā un viņi nesas atmaskot mežonīgo tēvu.
Kad TV busiņš ierodas norādītajā Ragaciema sētā, žurnālistus sagaida kolorīts skats. Visapkārt haotiski celtniecības darbi, kūtī kviec daudzgalvains cūku bars, vēl nepabeigtā ēkā ierīkotajā trenniņu zālē darbojas ne īpaši laipni remontstrādnieki. Pašdarinātie trenažieri un milzīgās dzelžu kaudzes cilvēkam no malas atgādina nežēlīgus moku instrumentus. Saimnieku neredz, bet kur tad bērni?
Un tad viņi nāk. Piecgadnieks Arnis ir nesis no pagraba ievārījuma burku, kas izslīdējusi no rokām un saplīsusi. Bērns mēģinājis glābt, kas glābjams un rāpus centies ko saķeksēt. Tādu noķepušu sarkanu viņu ierauga TV grupa un sāk filmēt kā līdz asinīm sasistu varmācības upuri. Trīsgadīgais Raitis tikmēr ir tik aizrautīgi spēlējies ar savu lielo suni, ka, ap kaklu apķēries, ielīdis tam līdzi suņu būdā. Par prieku žurnālistiem, Raitis izlien no suņa būdas ar apgrauztu kaulu rokās…
Arī tad, kad pārpratumi noskaidrojas, žurnālisti laipnāki nekļūst.Viņi uzklūp tēvam jau kā potenciālam sadistam. Kāpēc jūs tik mazus bērnus spiežat trennēties? Vai tiešām jūs viņiem liekat cilāt šos dzelžus? Vai tā ir taisnība, ka viņiem jāceļas jau sešos un jāskrien pa tumšu mežu? Kas – jūs kādus olimpiešus gribat izaudzināt, vai? Tēvs nav uz mutes kritis un viņam ir svarīgāki darbi par žurnālistu izklaidēšanu. Ar sulīgu lamuvārdu iesākot un nobeidzot, viņš paziņo – kāpēc gan ne? Vai man viņus par kārtējiem dzērājiem audzināt? Visai jezgai pa vidu parādās māte ar zīdaini rokās un, cigareti lūpu kaktiņā sūcot, maigā enģeļa balsī saka – ‘’nu, ko jūs viņam uzklūpat? Viņš taču tos bērnus mīl vairāk par visu!’’
TĒT, JA TEVI NOŠAUS…
Tētis ir Aivars Ritenieks, un nemāk sadzīvot ne tikai ar žurnālistiem, bet arī ar bandītiem. Deviņdesmitie gadi un politiski ekonomiskās izmaiņas Latvijā liek sazelt kriminālajai videi, kam ļoti nepatīk Aivara darbs zemessardzē, nacionālie uzskati un principiālā neuzpērkamība. Viņš izrādās no cita materiāla kā vairums pagļēvo latviešu un viņu nav iespējams iebaidīt, tāpēc šautiņi, kautiņi un izrēķināšanās draudi šajā laikā ir pavisam reāli. Aivars ir atvēris krogu un tajā kārtību nākas ieviest ne tikai ar dūrēm, bet arī ar ieroci. Ģimene dzīvo kā uz pulvera mucas, bet nekas nevar traucēt svarīgāko – bērnu treniņus. Agrie rīti, spēka vingrinājumi vairākas reizes dienā, peldēšanās visu gadu, dzelžaina disciplīna un ceļš uz sasniegumiem sportā ir galvenais Ritenieku orientieris. Kā mazi puikas abi brāļi no tēva baidās, samiegojušies raud pirms treniņiem, zili nosaluši lēkā no kājas uz kāju pēc ledainajām peldēm, un klusībā kaļ atriebīgus bēgšanas plānus. Naktī, kad Aivaram notiek uzbrukums, un viņš mājās atgriežas ar sašautu mašīnas stiklu, saplēstās drēbēs un ne savā ģīmī, mazais Raitis viņam uzdod tiešu un ļoti būtisku jautājumu ‘’Tēti, vai tad, kad tevi nošaus, mums arī būs jātrenējas?’’. Pārbaudīt to neizdodas, jo Aivaru tomēr nenošauj, un treniņi ir jāturpina.
Taču kādu nepaklausības aktu brāļi tomēr veic, nodemonstrēdami tikpat stūrgalvīgu un principiālu raksturu kā tēvs. Aivara mūža lolojums ir svarcelšana, cīņa ar stieni, cīņa ar sevi, sporta veids, kurā bērni trennēti no mazotnes un guvuši vienu uzvaru pēc otras. Tomēr brāļi, kļūstot par Pumpuru skolas skolēniem, vienā mirklī iepazīst un iemīl boksu. Viņi grib cīnīties ar pretinieku, jo stienis jau viņiem ir padevies. Brāļiem ir nieka 10 un 12 gadu, kad viņi uz visiem laikiem nomaina sporta veidu. Pārsteigums ir tas, ka tēvs nevis pretojas, bet kļūst par kaislīgu boksa atbalstītāju un drīz vien atver privāto svarcelšanas un boksa skolu ‘’Brāļi’’ – oficiāli tā reģistrēta 1996.gadā, bet treniņi Lapmežciema kolhoza sporta zālē regulāri notikuši no 1987.gada.
MISIJA UN APSĒSTĪBA
Četru bērnu ģimenei (brāļiem ir divas jaunākas māsas) dažādos laika posmos pievienojas līdz pat divdesmit ‘’Brāļu’’ audzēkņu, kas visi ir jāapģērbj, jāpabaro, jāizgulda, jāizvadā uz skolu, jāārstē slimībās un jāvadā uz sacensībām. Regulāra finansējuma skolai nav, Ritenieks cīnās ar fanātisku ticību un reizēm pat pārcilvēcīgiem spēkiem. Kad pabarot vairs nevar, atdod ģimenēm. Iesāktais treniņu process tiek nežēlīgi pārtraukts. No bērnu vecākiem nauda netiek prasīta, meklēti tiek talantīgi un cīnīties griboši audzēkņi. Realitāte gan ir skarbāka un visbiežāk ‘’Brāļos’’ to pirmssākumā nokļūst puikas no sociālā riska ģimenēm. ‘’Maukas visvairāk bērnus veda, citādāk netiek ar dēliem galā, lūdzās, lai es paņemu. Pēc tam ar mašīnu piebrauc, pat ārā neizkāpj, pamet kādu rotaļlietu un laižas prom’’ Aivars ir sev raksturīgi tiešs. ‘’Citam sieva nomirusi, pats grib precēties atkal, bet puika pa kājām maisās. Vai kāds jau mazs apzadzies, solis līdz cietumam, bet beidzamais radinieks vēl grib glābt. Daži gluži pretēji – sasapņojušies, ka viņu bērns ir baigais ģēnijs un netic, ka nekas tur nesanāks’’. Un Aivars uzņemas atbildību par visiem. Puikas trennējas un sasniegumi neizpaliek. ‘’Brāļu’’ audzēkņi ielaužas slēgtajā un visai rusificētajā boksa sabiedrībā, un tas jau daudziem sāk nepatikt. Ar naudas grūtībām kaut kā izdodas cīnīties, bet ar boksa aizkulisēm cīņa ir vēl sarežģītāka.
Kopumā desmit gados par ‘’Brāļiem’’ sevi saukuši ap pussimts audzēkņi, daudzi arī bijuši brāļi – Ivanovi, Urtāni, Ķurbi, Meļņi u.c. Pilnībā skolu beiguši aptuveni 30 jauni vīrieši. To gaitas pieaugušajā dzīvē ir antropoloģiska pētījuma vērtas – daļa izsitusies sportā, daļa saistījusies ar kriminālām aprindām, daži cietumā, daži apsardzē, policijā, profesionālajā sportā ārzemēs, pašmāju armijā vai ārvalstu leģionos. Kāds Diseldorfā boksa cimdus nomainījis pret otu un sācis gleznot, cits būvē sev māju un iekārto mierīgu ģimenes ligzdu. Viens ir skaidrs – bez ‘’Brāļiem’’ viņu dzīves būtu pavisam citādas.
IR PANĀKUMI – BŪS ARĪ PROBLĒMAS!
Tikmēr brāļi Ritenieki lauž ceļu boksā.
Panākumus abi gūst jau pirmajos startos Latvijas jauniešu čempionātos, Arnis drīz vien ar medaļām atgriežas no starptautiskiem turnīriem Krievijā. Sākas regulāra piedalīšanās Latvijas un starptautiskajās sacensībās, kur būdami junioru vecumā (līdz 17) brāļi startē arī pieaugušo konkurencē. 2002.gadā gan Arnis, gan Raitis kļūst par Latvijas čempioniem pieaugušo kategorijā (dažādās svara grupās) – Raitim tobrīd ir 16 gadi un viņš ir jau vairākkārtējs junioru čempions. 2004.gadā Raitis iegūst 5. un 6. vietu Pasaules čempionātā Taizemē, kas ir Latvijas labākie sasniegumi boksā neatkarīgās Latvijas laikā.
Šajā laikā jau ir samilzis konflikts, kas panākumus padara par problēmu.
Konflikta būtība ir vienkārša. Brīdī, kad brāļiem jāsāk startēt pieaugušo kategorijā, Latvijas Boksa Federācija izvirza noteikumu – tikai zem kluba ‘’Sidneja 2000’’ karoga! Ritenieki to atsakās darīt, jo pārstāv paši savu klubu. No šī brīža sākas birokrātiskas aizkulišu cīņas, kuras detalizēti izsekojot, varētu uzņemt gan traģikomēdiju, gan trilleri. Latvijas Boksa Federācija aizstāv sev tuvos, kopīgu pagātni un intereses pārstāvošos klubus, klaji ignorējot sportistu reālos sasniegumus. LBF mīluļi ir B.Raigorodska klubs ‘’Sidneja 2000’’ un Jelgavas klubs ‘’Madara’’. Pirmais klubs ir saistīts ar kriminālām aprindām, abi ar spēcīgo, vēl PSRS laikos tapušo sporta birokrātijas brālību. Tā kā LBF valde pārstāv vienu interešu loku, visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi, un visi citādi domājošo centieni ko mainīt tiek noslāpēti saknē.
Paņēmieni cīņai ar nevēlamajiem klubiem ir vienkārši – neinformēt par turnīriem, nepieteikt uz sacensībām, apmelot nepierādītos sportiskā režīma pārkāpumus, pieņemt noteikumus ar atpakaļejošiem datumiem, atrast formālus iemeslus nepieteikšanai izlasē u.t.t.
Visvairāk šī cīņa saasinās, ja parādās finansējums. 17 gadu vecumā Raita sasniegumi ir tik nopietni, ka viņu nākas iekļaut LOV (Latvijas Olimpiskā vienība) sastāvā, kas nozīmē arī finansējuma piešķiršanu. 2002.gadā viņš dodas uz Eiropas boksa čempionātu Permā, tikai tur uzzinot, ka startē kā ‘’Sidneja 2000’’ pārstāvis. Raitis nesaņem medaļas, bet līdzvērtīgi cīnās ar vecākiem un pieredzējušākiem sportistiem. Atgriezies mājās viņš uzzina, ka nav attaisnojis uz sevi liktās cerības, zaudējot jau pirmajā cīņā. Rezultāts 22:20 pret 26 gadus veco Horvātijas meistaru gan tiek noklusēts, tāpat arī publiskoti netiek pārējo sportistu pieticīgie sniegumi. Toties visa delegācija ātri vienojas, ka Raitis ir pārkāpis sportisko režīmu un 17 gadu vecumā ir alkoholiķis. Netiek iesniegts neviens pierādījums, bet mērķtiecīgā sarakstē starp LOK un LBF vēlamais rezultāts ir panākts – Raitis tiek izslēgts no LOV un viņam paredzētais finansējums nonāk LBF rīcībā.
Cīņā par ambīcijām un savu interešu aizstāvēšanu LBF nonāk pretrunās pat ar savu nolikumu, kas visspilgtāk izpaužas šī brīža situācijā.
KAS BRAUKS UZ OLIMPIĀDI?
LBF nolikums nosaka, ka izlases kandidātam jābūt finālistam savā svara kategorijā tekošā gada čempionātā, bet gadījumā, ja ir vairāki kandidāti uz vienu vietu, LBF organizē treniņu cīņu – sparingu- stiprākā boksera noteikšanai.
Arnis Ritenieks aprīlī notikušajā čempionātā līdzīgā cīņā zaudēja Nikolajam Grišuņinam, tomēr nezaudēja tiesības piedalīties turpmākajos olimpiskās atlases turnīros. LBF turnīra sacensībām Ritenieku nepiesaka, bet Grišuņins nevar aizbraukt – viņam ne tikai nav Latvijas pilsonības, bet pret viņu ir arī ierosinātas divas kriminālapsūdzības! Šādā situācijā sparings būtu loģisks, bet LBF tam ir kategoriski pret. Vēl vairāk – ar LOK atbalstu tiek akceptēts neordinārs risinājums – caur Saiemu panākt pilsonības ārkārtas piešķiršanu Grišuņinam. Uz šī jautājuma skatīšanu LOK, žurnālisti ielaisti netiek, aizbildinoties, ka tā ir iekšēja lieta. Rīkojumu neielaist nevienu cilvēku ar kameru esot devis Baltiņa kungs, paskaidro LOK sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Āķe. Tas gan izkausās dīvaini, ja LOK prezidents ir Aldonis Vrubļevskis. Tomēr slepenā sēde notiek, un mūsu avoti ziņo, ka iet ļoti karsti – LBF ģenerālsekretārs Glazkova kungs esot gatvs publiski pārgriezt vēnas, ja uz olimpiādi būs jāsūta Ritenieki. Ar Raiti birokrāti izrēķinās vēl smalkāk – iekļauj viņu startam nevis savā svara kategorijā –91, bet gan supersvarā – virs 91, kas nozīmē, ka pretī 22 gadus vecajam 90 kg smagajam sportistam var stāties arī 150 kg smags pretinieks. Par sparingu visi ir aizmirsuši. Vienīgais dokuments, kas steidzīgi tiek pieprasīts no klubiem – apliecinājums, ka viņi gatavi apmaksāt savu sportistu dalību divos obligātajos atlases turnīros februāra beigās Itālijā un aprīlī Grieķijā. Lieki piebilst, ka latvisku uzvārdu apstiprinātajā sarakstā nav un sportiskie sasniegumi ir visai pieticīgi.
Aicinājumu uz pārspēli – godīgu cīņu stiprākā kandidāta noteikšanai attiecīgā svara kategorijā – Ritenieki ir pauduši arī publiski. Raidījumā ‘’De Facto’’ puiši apliecināja savu vēlmi aizstāvēt Latvijas godu olimpiādē un cīnīties ar saviem it kā pārākajiem pretiniekiem. Tā kā reakcijas nav, puiši dara prātīgāko – brauc uz treniņnometni Baltkrievijā, aizkulišu šļuru atstājot mazajā dzimtenē.
KATRS CITĀDĀKS
Izskatā un raksturā brāļi ir ļoti atšķirīgi. Arnis uz rezultātu iet nopietnā, neatlaidīgā, bezkompromisu darbā, Raitis ir dabas dots talants, kas dzimis ringam. Gan agrāko gadu videoierakstos, gan šodienas sacīkstēs aina ir līdzīga – kamēr Arnis nopietni koncentrējas, Raitis iesildās kā deju solī – viegli, azartiski un it kā sev pašam par prieku. Arnis pirms starta noskaita lūgšanu, Raitis metas cīņā kā neiejāts zirgs – pārlecot ringa nožogojumam un dīdoties neapturamā vēlmē mesties cīņā. Arņa raksturu un dzīves uzskatus lielā mērā veidojusi dzīve Amerikā, uz kurieni avantūristiskā veidā viņš devās 17 gadu vecumā. Tur viņš nokļuva Čikāgas latvieša – mācītāja un boksera Ērika Jēkabsona aizbildniecībā, un drīz vien jau ne tikai trennējās, bet arī apmācīja citus. Latvijā Arnis atgriezās profesionāli nobriedis, sapelnījis dzīvošanas naudu un gatavs cīnīties par Latvijas godu. Paralēli boksam, Arnis studē komunikācijas zinātni Kristīgajā akadēmijā.
Par apgalvojumu, ka Raitim Latvijā līdzvērtīgu pretinieku smagajā svarā nav, nākas pārliecināties savām acīm . Novembrī notiekošajā starptautiskajā turnīrā ‘’Olaines kauss’’ Raitis savu Lietuvas pretinieku nokautē pirmajā minūtē ar ceturto sitienu. Pretī viņam stājas tikai vēl viens dalībnieks un ievērojami zaudē. Nākamais pretinieks atsakās un Raitis kļūst par uzvarētāju smagajā svarā. Arī Arnis uzvar ar acīm redzamu pārsvaru un fināla pretinieks 2. raundā no cīņas atsakās. Arnis uzvar 81 kg svara kategorijā. Beigu ceremonija notiek 18.novembrī, Latvijas neatkarības gadadienā un tāpat kā iepriekš, pasākums tiek vadīts tikai un vienīgi krievu valodā. Vienīgais latviskais akcents ir valsts himna, kuru atskaņojot, daļa publikas pat nepieceļas.
VARBŪT ESAM NEGLĪTI?
Interviju ar brāļiem sarunājam pusnaktī autoostā, divas dienas pirms gaidāmās LBF un LOK tikšanās.Pēc stundas attiet autobuss uz Vitebsku. Fonā policisti izgaiņā bezpajumtniekus un spēļu automātā truli dungo ieciklējusies melodija. Pat policisti nezina, kā šo ierīci izslēgt. Izmēģinam visi, bet nekā. Kā pēdējais ierodas allaž smaidīgais Raitis un ar zibenīgu rokas kustību aiz spēļu automāta apklusina to sekundes laikā. Nu jau klusumā varam parunāt par godīgumu sportā. Puiši atbild pārmaiņu un viens otru papildina. Humors un veselīga dzīves uztvere ir viņu stiprā puse.
Vai Latvijā mūs nemīl? Nu, visi nespēj mīlēt vienu, katram savs. Varbūt dziļi sirdī viņi mūs mīl, bet tikai ārēji mēs esam nevēlami. Kāpēc? Jo runājam tiešos vārdos par lietām, par ko, viņuprāt, vajadzētu noklusēt. Varbūt mēs esam neglītāki kā viņu bokseri? Tam es negribētu ticēt, gan jau ir citas intereses. Es (Arnis), piemēram, esmu pilnīgi bezperspektīvs, absolūts nulle, bet pārspēlēt man neļauj. No kā tad viņi to savu mīluli sargā? Es (Raitis) atkal esmu alkoholiķis un no dullās mājas (garšīgi smiekli). Nav dzirdēts, ka pret vēl kādu tik smalki izturētos. Varbūt mēs pārāk sīksti turamies pretī šim vējam? Mums tas uzvārds tāds nepatīkams. Citus nogremdē ātrāk un viņi tajā gulsnē maļās. Mēs atsperamies un lecam ārā. Aizmugures sarunās jau daudzi izsaka pretenzijas, bet baidās kaut ko mainīt. Kā tādi dārzeņi. Mums gribas, lai taisnība uzvar. Tam visam ir gan savs humors klāt, gan īsta drāma. Naida gan mums nav. Ir vilšanās. Mēs esam jauni puikas un gribam boksēties, pārstāvēt Latviju. Dariet savas lietas un atļaujiet mums darīt savējās! Onkuļi (LBF) cīnās ar puikām un grib kaut ko pierādīt. Konflikta būtība? Nepiekāpšanās. Mēs neejam zem cita karoga, kur mums visi ceļi būtu atvērti. Miljonu arī tur apakšā nav, tikai principi, ko šķietamās demokrātijas apstākļos ar pāris birokrātiskiem papīriem var realizēt. Var vienkārši uzrakstīt kādu valdes lēmumu, ka neesam apmeklējuši valsts izlases treniņnometnes, tāpēc turnīrā piedalīties nevaram. Tikai tādas nometnes no 1998.gada nav bijušas! Paliek skumji. Rezultātu paredzēt neviens nevar, bet perspektīva mums ir! Ne jau ar traktoru braucot vai renģes verot mēs to esam izdomājuši (smiekli un pantonīma), kā LBF to vēlas pasniegt, tam apakšā ir reāls darbs un pierādāmi sasniegumi. Mēs bijām sīkaļas, kad sākām. 1998.gadā abi nonācām līdz Latvijas izlasei, bet elite saka – nu, ko jūs, čaļi, tā jau nevar! Bokss mūs ir iesūcis kā purvā. Līdz kaklam. Svarcelšanā es nezināju, ko nozīmē zaudēt. Boksā nācās iemantot pazemību, daudz strādāt, samierināties ar zaudējumu, nopietni apcer Arnis. Es gan boksējos un viss, Raitis ir vienkāršs. Rezultāts ir svarīgs, bet ne slimīgi. Man patīk būt ringā, patīk, ka cīņa aiziet, tas ir mans lielākais gandarījums, mana maize.
NE DIMANTI, NE AMETISTI
Tu saki – uztveram to visu pārāk viegli? Iekšā viss deg. Mūsu uzdevums ir cīnīties ringā, bet visgrūtāk laikam ir tēvam. Viņš ar to sistēmu cīnās jau sešus gadus. Tēvs iedegas tai lietā ar sirdi, bet tie cilvēki tur augšā to nesaprot. Viņiem tas ir tikai darbs. Viņi atnāk, uzmazgā savu naudiņu un iet mājās. Ar birokrātisku mieru. Viņiem tas ir darbs, nevis visa dzīve. Vai nedomājam pamest Latviju? Ar Latviju viss ir kārībā. Mēs cienam Latviju, mūs te ciena, ir tikai pāris indivīdi, kam traucējam. Tā sistēma ir jāmaina, pāraudzināt nesanāks. Ar profesionāliem mērķiem šeit nav daudz ko darīt, vienīgais, ko varam – aizstāvēt Latvijas godu. Ļaujiet mums to darīt! Godīgā cīņā! Ja LBF onkuļi neko prātīgu neizlems, tad gan paldies – brauksim prom! Dzīvojam mierā, bet gatavojamies karam. Grūti ir trennēties, ja nezini kam īsti. Iekšā ir kreisās domas, tās traucē precīzai iešanai uz mērķi, nomoka. Tēvs nedaudz dramatizē, bet iespēja atteikties no Latvijas pilsonības pastāv. Skatāmies uz profesionālo boksu. Kas ir šeit? 4 bokseri 7 rindās un visi ar ambīcijām un klubu intrigām aiz muguras. Smieklīgi! Kad cīnies Krievijā, kur katrā svarā ir 5-6 vienlīdz spēcīgi sporta meistari, kam pat visus titulus nevar nosaukt, tad ir adrenalīns. Decembrī Baltkrievijas atklātajā čempionātā varēja kārtīgi izcīnīties, tur ir desmitreiz vairāk iedzīvotāju un boksa līmenis daudz augstāks. Te ir muļļāšanās, kur vairāk enerģijas jāizlieto cīņai ar galvu sienā pret birokrātiju, nevis ringam. Tā visa alķīmija šo gadu laikā ir briesmīga. Apbrīnojamas lietas viņi izdomāja, par to gandrīz vai jāciena. Pēc Permas biju uzjautrināts un pazemots vienlaikus. Man visa delegācija uz maiņām prasīja viesnīcas kartīti, lai viņi varētu maukas vest. Zināja, ka es nekur neeju. Bet mani pēc tam par alkoholiķi pataisīja. 17 gados! Neviens no mums nav dimants, kritāls, pērle vai cits kāds ametists, pilnīgais atturībnieks, bet lai tie fantazētāji pamēģina pacīnīties, ja esi kodis! Tas fiziski nav iespējams! Baigi forši! Raitis nobeidz vitālo monologu.
Briesmīgi, secina Arnis, piebilstot, ka gan jau kāds augstāks spēks liks viņiem pārdomāt – amorālas lietas nevar ilgt mūžīgi.
Tikmēr arī autobuss ir klāt, lai aizvestu abus cīkstoņus kaut kur, nezin kur, lai cīnītos godīgi – ringā, nevis aiz kulisēm.
‘’Olaines kauss’’. 17.novembris. Raitis Ritenieks 1.raundā nokautē pretinieku.
Ziemassvētku cūkas kaušana. Tēvs un dēli. Ragaciems.
