Trīs gadus esmu pavadījusi bērnunamā. Pēc vecvecāku nāves mani aizsūtīja tur, jo citu radu īsti nebija, kam mani ņemt. Vecmāmiņa un vectētiņš man bija viskolosālākie vecvecāki pasaulē – inteliģenti, izglītoti, cienīja kultūru, mākslu. Jau no mazām dienām es tiku vesta uz baleta nodarbībām. Vecmāmiņas sapnis bija, lai es kļūtu par izcilu baletdejotāju. Arī mani pašu ļoti aizrāva šī māksla.
Kad aizsaulē aizgāja vectētiņš, mums, protams, palika daudz mazāk naudas, bet galus kaut kā savilkām kopā, un vecmāmiņa mani tik un tā sūtīja baleta stundām. Es pat nevienu reizi neizlaidu. Kā viņa teica – labāk lieku reizi neizsviedīsim naudu par drēbēm vai gardumiem, bet uz nodarbībām es iešu.
Taču, kad man bija 15 gadi, nomira arī vecmāmiņa. Neviens no tālajiem radiem nevēlējās mani pieņemt, un tur jau arī pārsvarā bija tikai veci cilvēki, tāpēc es nonācu bērnu namā. Kamēr tika kārtotas visa formalitātes un papīri, es jau biju izlaidusi nodarbības pāris mēnešus. Kad viss beidzot nostabilizējās, man pateica, ka es nevarēšu turpināt šādas baleta nodarbības, jo tas izmaksā pārāk dārgi un jāvadā ir pārāk tālu.
Tā pamazām tika sagrauts mans sapnis… Pēc gada es iepazinos ar vienu baletdejotāju, un viņa pastāstīja, ka viņai ir vienkārši kolosāla pasniedzēja, kas ir arī ļoti atsaucīga un izpalīdzīga. Turklāt pasniedzēja kursus vadīja ne pārāk tālu no bērnu nama. Tā nu es aizbraucu pie viņas aprunāties. Protams, biju iesīkstējusi, jo gadu nebiju bijusi ne pie viena pasniedzēja, taču nebija TIK traki, jo mājās pati mazliet trenējos.
Mēs sarunājām, ka trenēšos pie viņas bez maksas, bet par to palīdzēšu viņai dažādos sīkos darbiņos studijā. Vēl pēc pāris mēnešiem es jau sāku viņai palīdzēt arī lietvedības un citos darbos, kas saistīti ar grupu formēšanu, izbraukumiem utt. Tā nu es 16 gados jau biju tikusi pie sava patstāvīga darbiņa! Arī baleta prasmes pilnībā jau biju apguvusi.
Tas viss, tikai pateicoties iekšējai neatlaidībai un labiem cilvēkiem 
Ikvienam novēlu neatteikties no sava sapņa un cīnīties par to!
0 komentāri