Mans stāsts būs no pamatskolas laikiem, kad mums bija dažādas sacensības skolas mērogā, lai noskaidrotu spēcīgako klasi dažādos sporta veidos. Manā klasē gāja daudz ļoti labu sportistu, arī pats biju labs sportists. Bet, katru reiz veidojot komandu, nebija nekādas atlases, viemēr startēja vieni un tie paši, un, ko tur noliegt, viņi tiešām vienmēr uzvarēja. Es gandrīz nekad nespēlēju komandā, jo man nebija īpaši labas attiecības ar šo sportistu ”bandu”. Bet mūsu klasē bija arī cita sportistu grupiņā, un viņu starpā biju arī es, un arī mēs varējām neslikti parādīt sevi sporta laukumā.
Mūsu kaislība bija basketbols, kurā mēs vēlējāmies sevi apliecināt. Arī mēs vēlējāmies piedalīties skolas turnīrā, bet reti kādam no mums tas sanāca. Līdz kādu dienu mēs uzzinājām, ka skolas turnīrā no vienas klases var pieteikt arī divas komandas, tad nu tas tika izlemts – mēs piedalīsimies. Mērķis bjia nosprausts, mums jāuzvar mūsu klases pirmā komanda.
Tad nu mēs sākām nopietni trenēties, kad varējām, tad gājām uz sporta zāli un ilgi un nopietni trenējāmies. Viens otram mācijām visu, ko protam, tā kā visi bijām labi draugi, tad cits citu ļoti labi sapratām, un arī paši bijām izdomājuši savu treniņu programmu. Tā kā komandā bija ļoti laba atmosfēra, mūsu līmenis auga ļoti ātri un bijām apņēmības pilni.
Ātri vien pienāca turnīrs, pats sākums – pirmā spēle bija grūta, bet tas bija tikai, iespējams, satraukuma dēļ, jo katru nākamo spēli mēs aizvadījām arvien pārliecinošāk un uzvarējām ar arvien lielāku punktu pārsvaru, mūsu trumpis bija komandas spēle, jo individuālās prasmes mums nebija īpaši augstas, bet mēs kā komanda sapratāmies ļoti labi. Skola bija liela, tāpēc spēļu bija daudz, bet mūsu klases abas komandas aizspēlējās līdz “final 4″, bet tad mums paziņoja, ka mēs nedrīkstam piedalīties, jo no klases finālā drīkst piedalīties tikai viena komanda (iepriekš mums to neteica, jo laikam nebija domājuši, ka tiksim tik tālu), bet, tā kā mēs bijām ieguldijuši ļoti daudz darba, mēs nepadēvāmies un gājām runāties un strīdēties, līdz mums tomēr atļāva piedalīties, vienīgi atļāva tikai ārpus konkurences (vienalga, kā mēs nospēlēsim, mēs būsim 5 vietā). Bet mums atļāva spēlēt, un tas bija galvenais.
Pusfināls bija smaga spēle, un mēs uzvarējām viņus tikai papildlaikā. Un notika tas, ko visa mūsu komanda bija vēlējusies, abas mūsu klases komandas satikās finālā. Jau uz spēli gājām ar īpašām sajūtām, jo spēle solijās izvērsties ļoti spraiga, un tā arī bija. Tiesnesis šai spēlei bija ļoti vaļīgs, tapēc spēlē bija ļoti daudz asumu un pārkāpumu, šī spēle izvērsās par īstu raksturu cīņu, jo mums šī spēle bija viss, kāpēc mēs trenējāmies, bet viņi nevarēja pieļaut, ka tādi kā mēs varētu viņus uzvarēt, jo viņi jau bija tie skolas labākie sportisti. Spēlē bija ļoti līdzīga, un tomēr mēs zaudējām ar 3 punktu deficītu. Sāpīgs vienīgais zaudējums. Bet tomēr pēc spēles mēs nejutām rūgtumu, jo mēs pierādijām gan sev, gan citiem, uz ko esam spējīgi, un, iespējams, viņiem tikai paveicās. Un mēs tik un tā jutāmies kā uvarētāji.
0 komentāri