Mans stāsts būs par mūziku. Jau kopš 3.klases gāju uz mūzikas skolu – spēlēju klavieres. Sākumā tā bija mamma, kas gribēja, lai mācos klavierspēli, bet pamazām man pašai tas tik ļoti iepatikās, ka varēju spēlēt un spēlēt. Un man tas arī labi padevās.
Kad gāju 7.klasē, izskanēja ziņa, ka 2 klavierspēlētāji no mūsu mūzikas skolas varēs braukt uz mūzikas nometni Austrijā. Skaidrs, kā diena, ka noteikti brauks mūsu Ilze – izcila pianiste, daži viņu pat par brīnumbērnu dēvēja. Es biju otra labākā, teorētiski vajadzēja braukt man. Taču mūzikas skolotāja gribēja, lai brauc viņas meita, kas arī spēlēja ļoti labi, bet rezultāti viņai tomēr bija sliktāki nekā man. Skolotāja, šķiet, speciāli man uz ieskaiti uzdeva spēlēt ļoti grūtu gabalu, kaut gan sākumā biju izvēlējusies citu un jau paspējusi samācīties. Gala rezultātā aizbrauca skolotājas meita.
Es biju ļoti vīlusies un ļoti dusmīga par to. Kad uzzināju, ka nebraukšu uz nometni, aizskrēju mājās raudādama. Teicu mammai, ka nekad vairs neiešu uz mūzikas skolu. Dumpojos kādas 2-3 nedēļas. Mamma ļāva man nomierināties, bet tad pateica arī kādu stingrāku vārdu: „Vai tiešām tu tikai dēļ Austrijas visus šos gadus mācījies??? Vai arī tāpēc, ka mīli mūziku?” Es nokaunējos par sevi, atkal apsēdos pie klavierēm un spēlēju.
Es turpināju iet uz mūzikas skolu, kaut gan iekšēji bija nepatīkama sajūta pret skolotāju. Par laimi, pēc gada skolotāja pārcēlās uz citu pilsētu, un mums atnāca jauna skolotāja, ar kuru man izveidojās ļoti labas attiecības. Nometnes ārzemēs gan vairs nekādas nesekoja, bet šogad es spēlēju izlaidumā visas skolas priekšā, un tajā brīdi man patiešām bija ļoti liels prieks, ka toreiz neatteicos no mūzikas.
0 komentāri