Gribu izstāstīt savu jaunības dienu stāstu – manas attiecības ar sportu. Skolas laikā vienmēr esmu biju izcilniece. Visos priekšmetos man ir bijuši piecinieki, tikai fizkultūrā… divnieks. Jā, nekautrējos lietot šos vārdus: mācībās biju zubrila, bet sportā tizla. Cik tradicionāli! Saprotams, fizkultūras skolotājai es nebiju mīļākā skolniece, un viņu allaž kaitināja tas, ka visiem bija uz mani jāgaida, piemēram, jāgaida, kamēr es pēdējā atskriešu vai, visdrīzāk, atnākšu atpakaļ ar kājām, jo visu gabalu ne vienmēr varēju noskriet.
Beidzot vidusskolu, bija jāiztur pārbaudījumi arī fizkultūrā, tai skaitā, kross. Skolotāja ieminējās, ka es varētu nemaz neskriet, jo diez vai es noskriešot, viņa man varētu jau uzreiz ielikt divnieku, un miers. Es zināju, ka es diez vai noskriešu un ka man tāpat draud divnieks, bet šis piedāvājums mani tā aizskāra, ka es nolēmu nekādā gadījumā nepadoties.
Un es skrēju. Vēl tagad, pēc 25 gadiem, es atceros to, kā es skrēju. Rīstīgas elsas, miglainas acis, sāp kakls, sāp ausis, sāp rīkle, kājas smagas kā ķieģeli, pakrūtē dur, galva dulla. Bet es tikai skrēju. Es skrēju ļoti, ļoti lēnītēm, jo, ja es apstātos, es nedabūtu ieskaiti. Es neskatījos ne pa labi, ne pa kreisi, skatījos tikai kaut kur tālumā uz finiša punktu un domāju pie sevis: „Tikai nepadodies! Tu to vari!” Un es noskrēju. Protams, es biju pēdējā, un pārējiem nācās uz mani gaidīt, bet es biju lepna par sevi, ka tomēr noskrēju visu gabalu. Un skolotāja man ielika trijnieku.
Šis gadījums man lika saprast, ka es patiesībā varu skriet. Nu un kas, ka lēnām? Un es sāku skriet ikdienā – vienkārši pati priekš sevis. Man tagad ir 42 gadi. Manas skolas biedrenes, kas toreiz bija izcilnieces sportā, nu jau sen ir apvēlušās un par sportu nedomā. Arī es, protams, vairs neesmu tik slaida kā jaunībā. Bet es joprojām skrienu. Brīvdienu rītā pieceļos un izskrienu savu krosiņu. Jā, es joprojām skrienu ļoti, ļoti lēnītēm, bet es skrienu un nekad nepadodos.
0 komentāri