Es mīlu futbolu un ļoti labi jūtu šo spēli, bet, kad mācījos tehnikumā, bija izveidojusies situācija, ka nevarēju tikt skolas komandā, jo komanda tika veidota no čomu loka, kas piedalījās visās skolas komandās – gan futbola, gan basketbola, gan volejbola komandās. Kaut arī biju daudz labāks futbolā par daudziem citiem, kas bija komandā, tā arī uz sacensībām mani nekad neuzaicināja.
Tad vienā pavasarī, kad notika futbola turnīrs starp grupām, arī es savācu savu komandu, kaut arī tas bija ļoti grūti, jo mācījos grupā, kur pārsvarā ir meitenes… Tad nu mana komanda bija tāda, ka reizēm savācāmies tik maz, ka visu spēli pavadījām mazākumā, taču PADOTIES AIZLIEGTS, un, kaut arī mani komandas biedri bija tādi, ka reizēm gribējās viņiem spēles laikā pieiet klāt un pielietot kaut ko no boksa, es nepadevos, un tajās 2 nedēļās kļuvu par rezultatīvāko spēlētāju skolas turnīrā, par 1 golu apsteidzot savu čomu, kurš skolas komandā ir vārtsargs, bet šajā turnīrā pierādīja sevi citā ampluā. Pēc tam es tiku arī skolas komandā un rajonā finālturnīrā jau biju viens no komandas labākajiem spēkiem.
Komandas kapteinis bija džeks no vecāka kursa, un viņš jau sen bija pierādījis, ka ir labākais, tāpēc mūsu pasniedzējs, kurš daudz no futbola neko nesaprot, komandas grožus bija neoficiāli atdevis viņam. Problēma bija tā, ka man bija bijusi saķeršanās ar to čali, un īpaši labas mūsu attiecības nebija, tāpēc biju diezgan laimīgs un sevi apliecinājis, kad kapteinis, atmetot visas ārpus futbola lietas, mani ielika pamatsastāvā finālspēlē.
It kā nav nekāds lielais līmenis, un it kā parasts stāsts, bet no tās reizes es sapratu, ka, ja arī apstākļi nav tādi, kā gribētos, dari savu lietu, cik labi vien proti, un dari to no sirds, un tu tiksi pamanīts, tieši tāpēc nekad nevajag padoties, yo.
0 komentāri